STABILIZĒJOŠAIS CENTRS

Šorīt, dzerot īpaši garšīgi izdevušos kafiju un mīļojot savu čirkaino kaķi, nonācu pie atklāsmes, ka mani ne pārāk uzrunā ķermeņa centra stabilizējošās muskulatūras jeb “core” latviskošanas ietvaros izmantotais termins- korsete jeb korsetes muskuļi.

Ķermeņa funkcionalitāte pamatā balstās uz tā spēju būt mobilam un stabilam, un tas ir attiecināms gan uz ķermeņa struktūru savstarpējām savienošanās vietām, gan segmentiem un galu galā visu ķermeni kopumā. Kur es novēroju neatbilstību? Darbā ar klientiem jo dienas, jo vairāk es pārliecinos, cik svarīga nozīme ir vizualizācijai sava ķermeņa izprašanas un izjušanas nolūkos. Bez izkoptas ķermeņa izjūtas ir praktiski neiespējami veikt kustības un darbības funkcionāli pareizi, lai arī bērnībā šis vispār nav bijis jautājums, kurā nepieciešama iedziļināšanās, jo smadzenes ar ķermeni komunicē lieliski, ir tikai nepārtraukti jāveic kustības, izmantojot visus ķermeņa segmentus, tomēr ar laiku ilgstošas piespiedu pozas, izmaina mūsu motoro kontroli. Ar laiku izveidojas citi smadzeņu ceļi, kuri gluži vienkārši pārņem bērnībā radušos, tādā veidā ķermenim “zūd” šī fundamentālā izpratne, jo nemitīgi notiek pārprogramēšana pilnīgi citā virzienā. Lūk, kādēļ “atkārtošana -zināšanu māte”, tīri labi iederas stāstā par mobilu, stabilu un funkcionālu ķermeni.

Kas īsti tiek saprasts ar vārdu korsete? Pirmkārt, parunāsim par lokalizāciju– korsetes atrašanās vieta, to uzvelkot, pārsvarā ir rajons no pakrūtes līdz iegurnim, kur būtu velkamas paralēles ar vēdera taisnā un slīpo muskuļu stiprināšanās vietām. Tas nozīmē, ka, vizualizējot ķermeņa stabilizējošo centru, viss galvā notiek tikai ap šo teritoriju, kas ir diezgan pamatīgi neprecīza izpratne. Otrkārt, funkcija– ar korseti mēs saprotam pasīvu struktūru, kas notur visu vai nu pareizajās vietās vai stabilu. Arī neprecīzi, jo šāda sasaiste galvas smadzenēs liek iztēloties, ka, liekot lietā korsetes muskulatūru, visam ap mugurkaula lejasdaļu ir maksimāli jāiesaistās, lai mugurkauls būtu pasargāts no kaut kādām “traumējošām kustībām”, kuras viņā ir dabīgi un pilnīgi normāli iespējamas un mums nepieciešamas. Ķermeņa centru stabilizējošajiem muskuļiem ir jāspēj savstarpēji vienoties par pareizo tonusu jeb sasprindzinājumu, kas nepieciešams pozas noturēšanai, kustības veikšanai un jebkam citam, bet tam nav nekāda sakara ar sastingšanu, tā it kā mugurkaula lejasdaļas vietā būtu iemontēta pagale.

sein4

Es uzskatu, ka pareizāk visu šo kompleksu būtu dēvēt par stabilizējošo centru, laicīgi ieviešot izpratni par to, ko tas iekļauj, lai tālākā darbā ar sevi vai saviem klientiem nerastos pārpratumi par to, kāpēc jādomā par dibena muskuļu sasprindzinājumu, ja šis ir korsetes vingrojums.

Īsāk sakot, korseti pāri dibenam neviens nevelk, un paelpot tādā arī nav pārāk viegls uzdevums.

No priekšpuses stabilizējošais centrs būtu jāvizualizē no atslēgas kauliem līdz augšstilbiem, lielos priekšējos augšstilba muskuļus (kvadricepsus) ieskaitot, papildus ņemot vērā ne vien vēdera preses muskuļus visos iespējamajos slāņos, bet arī elpošanas muskuļus– diafragmu, starpribu muskuļus, kuri paralēli uztur elpošanas funkciju un ribu rotēšanu tās ietvaros, neskatoties uz to, vai ķermenis veic statisku vai dinamisku darbu.

No aizmugures tas būtu posms no pakauša līdz dibenam, abus lielos dibena muskuļus ieskaitot, jo, pavērojot muguras atliecējmuskuļu anatomisko uzbūvi, var konstatēt diezgan nozīmīgu niansi- tie, savstarpēji biomehāniski pārņemot pienākumus, izkārtojas garā ceļā no krusta kaula un iegurņa kauliem līdz pat pakauša pamatnei.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s